Parastā sērpiepe (Lat. Laetiporus sulphureus) ir ēdama un cilvēka veselībai gana noderīga sēne. Parastās sērpiepes augļķermeņi ir viengadīgi, dzīvo uz lielu lapkoku stumbriem, ne īpaši augstu virs zemes. Visbiežāk, parasto sērpiepi var sastapt uz ozoliem, vītoliem un liepām, retāk uz citiem lapu kokiem. Latvijā nereti sastopama vecu lapukoku parkos. Uz skuju kokiem sērpiepe neaug, tās ir citas piepes. Sērpiepes jaunais augļķermenis ir sēra dzeltenā krāsā (vienīgā saistība ar sēru), izskatās kā gaiši dzeltenīga līdz oranža, gaļīga masa. Pēc laika, sērpiepe sāk cietēt kā citas šīs dzimtas sēnes. Jaunās sērpiepes diezgan plaši tiek lietotas uzturā. Pagatavošanas receptes ļoti dažādas, te vieta Jūsu fantāzijai.

Jaunās sēra piepes var gan vienkārši uzcept, gan pagatavot kā karbonādi, pagatavot sēņu mērci utt. Tās struktūra ir mīksta, maiga, sulīga, praktiski bez smaržas. Garša maiga, jūtams neliels rūgtums un drusku skābumiņš. Sēnei augot tā pakāpeniski kļūst stingrāka. Daļai ēdāju mazliet paaugušas sērpiepes struktūra atgādina vistas gaļu. Sēnes angliskais nosaukums ir "Chicken-of-the-Woods" jeb meža vista. Kad sēne vēl vairāk paaugusies tā paliek cietāka, tādas parasti izmanto maltā veidā un pagatavo kā sēņu kotleti, kā pildījumu utt. Pieaugušas sērpiepes ir cietas, sāk izdalīt nepatīkamu aromātu, tādas uzturā nelieto.
Sērpiepes sēne ir daudz pētīta dažādās farmācijas laboratorijās, kā perspektīvs ārstniecības līdzeklis! Atbilstoši, laboratorijas ir noteikušas, ka parastās sērpiepes preparātiem piemīt: antibakteriāla iedarbība, pretvīrusa iedarbība, iedarbība cukura diabēta gadījumā. Parasto sērpiepi izmanto dažādu asins slimību ārstēšanai, ilglaicīgi lietojot tā iedarbojas organisma spēcinoši, spēj uzlabot vielmaiņu.
Japānas tautas medicīnā, dziednieki sērpiepi žāvē un izmanto pulvera veidā. Viņi apgalvo, ka šī sēne palīdz mazināt svaru. Sērpiepē esošās vielas veicina fermentu izstrādi aknās, kas šķeļ taukus.
Nolēmu pagatavot un nogaršot arī šādā gatavības stadijā. No šīs sērpiepes nogriezu nedaudz apakšējās daivas, tās šķita jaunākās, mīkstākās. Tomēr sēnes struktūra un pagatavošana būtiski atšķīrās no iepriekšējās, pavisam jaunās. Ar karbonādes āmurīti pasitot tā saplīst pa šķiedrām, sadrūp. Izklapēt karbonādē nereāli. Cepot eļļa pazūd, tā visu iesūc sevī. Ēšana nebija baudāma - ļoti sausa. Pašai sēnei garša laba. Lai arī šī bija augusi uz ozola, vieglais rūgtums un skābums (kāds bija jaunajai) nebija sajūtams. Labs rezultāts sanāca olas kultenī. Sakūlu olu, kultenī iemaisīju mazos gabaliņos sadrupušo iepriekš uzceptu sēra piepi. Pāris minūtes atļāvu savilkties mitrumu no olas un visu masu izlēju uz iepriekš uzsildītas pannas. Šī sēņu omlete bija laba, baudāma. Pārējo sēni ieliku ziemai saldētavā. Visticamāk sagriezīšu mazos gabaliņos un izmēģināšu pagatavot sēņu zupu, varbūt mērci. Lai sulīgāk, nav sausa. Ja ievāciet tik lielas, tad pareizākais variants uzturā izmantot maltā veidā, piemēram, sajaucot 50/50 ar treknu malto cūkgaļu utml. Internetā sameklējamas daudz receptes.
Ja ar rakstu un šiem video kādu izprovocēšu pagaršot šo sēni, atstājiet savu atsauksmi komentāros zem video vai zem šī raksta 
#SēraPiepe #Sērpiepe #piepe #sēne #ĀrstniecībasAugi #Polyporus #sulphureus #Grifola #sulphurea #chickenofthewoods #SulphurShelf #fungus #fungi #mushroom #forager #medicineplants #medicinanatural #health #healthyplant #healing #medicinalplant #medicinalplants
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru