svētdiena, 2013. gada 3. novembris

Ārstniecības augu, zāļu tēju iedalījums pēc ārstnieciskās iedarbības


Drogas pret asiņošanu: asinszāļu laksti, bārbeļu lapas, bārbeļu sakņu mizas, brūnvālīšu laksti, brūnvālīšu sakneņi ar saknēm, tīruma kosu laksti, melnie graudi, nātru lapas un laksti, ozolu miza, pelašķu ziedi, plikstiņu laksti, retēju sakneņi, spulgnagleņu laksti, ūdenspiparu laksti, parastā zeltene.

Drogas asinsspiediena pazemināšanai: āmuļu laksti, aroniju augļi, baldriānu sakneņi ar saknēm, burkānu augļi, diļļu sēklas, māteru laksti, pīlādžu augļi, lazdu miza, tauksakņu sakneņi ar saknēm, dumbrāju zaķpēdiņas laksti, vilkābeļu lapas, vilkābeļu augļi.

Atklepošanās drogas: ancīšu laksti, ceļmalīšu lapas, kazeņu lapas, debestiņu laksti, deviņvīruspēka ziedi, gaiļbiksīšu saknes, gaiļbiksīšu ziedi, islandes ķērpis, izopa laksti, māllēpju lapas, māllēpju ziedi, mazo mārsilu laksti, ozola miza, pelašķu ziedi un laksti, piparmētra, pļavas (sarkanais) āboliņš, priežu pumpuri, raudeņu laksti, vaivariņu laksti, vārpatu sakneņi.

Sievietes veselībai (ginekoloģiskās tējas): baltās panātres ziedi, rasaskrēsliņa ziedi, kumelītes ziedi, baldriāna saknes, piparmētras lapas, viršu ziedi, bērzu lapas, melisas lapas, asinszāles laksti, kliņģerītes ziedi, māteres laksti, veronikas laksti.

Vīrieša veselībai: nātres laksti un sakneņi, rudzupuķes ziedi, piparmētras lapas, asinszāles laksti, pļavas āboliņa ziedi, dzeltenās kaķpēdiņas ziedi, lupstāja saknes, mežrozes augļi ar sēklām.

Vitamīnu tējas: aroniju ogas, bērzu lapas, gaiļbiksītes lapas, kazeņu un cūceņu lapas, nātres lapas un laksti, ugunspuķes lapas un laksti, pīlādžu lapas, pīlādžu augļi, priežu skujas, mežrožu augļi, upeņu lapas, upeņu augļi, zemeņu lapas.

Nomierinošas tējas: amoliņa laksti, apiņu augļkopas, asinszāles laksti, baldriāna sakneņi ar saknēm, baltās panātres ziedi, diļļu sēklas, kumelīšu ziedi, māteres laksti, piparmētras lapas, raudenes laksti, melisas lapas, bērzu lapas, lavandas ziedi, ugunspuķes lapas un laksti, vīgriežu ziedi, viršu ziedi.

Vielmaiņas uzlabošanai: nātres lapas un laksti, kumelītes ziedi, bērzu lapas, pienenes saknes un laksti, vīgriezes laksti, zemeņu lapas.

Ādas veselības uzlabošanai: pienenes saknes, dadža saknes, asinszāles laksti, dzeltenās kaķpēdiņas ziedi, kumelītes ziedi, piparmētras lapas, biškrēsliņa ziedi, vērmeles laksti, kalmes sakneņi, strutenes laksti.

Matu kopšanai: biškrēsliņa ziedi, kumelītes ziedi, asinszāles laksti, nātres lapas, māllēpes lapas, bērzu lapas, pelašķa laksti, kliņģerītes ziedi, dadža saknes, kalmes sakneņi.

Saaukstēšanās/atdzišanas slimību ārstēšanai (sviedrējošās tējas): aveņu augļi, aveņu lapas, bērzu lapas, bērzu pumpuri, brūkleņu lapas, lielās ceļmallapas, deviņvīru spēka ziedi, kumelītes ziedi, liepu ziedi, māllēpes lapas, upeņu lapas, upeņu ogas, vīgriezes ziedi, viršu ziedi.

Krūšu tējas (bronhītu un astmas ārstēšanai): māllēpes lapas un ziedi, kumelītes ziedi, deviņvīru spēka ziedi, ceļteku lapas, gaiļbiksītes saknes, lauka vijolītes laksti, liepu ziedi, saulgriezes ziedi, pļavas (sarkanā ) āboliņa ziedi, raudenes laksti, nātres lapas, strutenes laksti, baltās nātres laksti, kalmju saknes un sakneņi, priežu pumpuri.

Pret iekaisumiem: asinszāļu laksti, balto panātru ziedi, lielās ceļmallapas, islandes ķērpis, kaķpēdiņu ziedi, kumelīšu ziedi, malvu lapas, malvu ziedi, ozolu miza, pelašķu laksti, rasaskrēsliņa laksti, retēju sakneņi, ugunspuķu lapas.

Sirds un asinsvadu slimību ārstēšanai: diļļu sēklas, melisas lapas, baldriāna saknes, lazdu miza, māteres laksti, asinszāles laksti, pelašķa laksti, piparmētras lapas, kumelītes ziedi, vilkābeļu augļi, vilkābeļu lapas.

Cukura līmeņa pazemināšanai asinīs: balto panātru ziedi, bērzu pumpuri, bērzu lapas, brūkleņu lapas, melleņu lapas, nātru lapas un laksti, pieneņu saknes ar lakstiem, piparmētras lapas, cigoriņa lapas un ziedi, pelašķu ziedi.

Gremošanas darbības uzlabošanai: asinszāles laksti, balto panātru ziedi, cigoriņa saknes, diļļu sēklas, islandes ķērpis, kalmju sakneņi,  ķimeņu augļi, kumelīšu ziedi, pelašķu laksti, piparmētras lapas, pienenes saknes, melisas lapas, lavandas ziedi, vērmeles laksti.

Kuņģa slimību un čūlu ārstēšanai: pelašķa laksti, kaķpēdiņas laksti, asinszāles laksti, deviņvīru spēka laksti, piparmētru lapas, liepu ziedi, ozolu miza, vērmeles laksti, cigoriņa saknes, puplakša lapas.

Ēstgribas veicināšanai: cigoriņu saknes, islandes ķērpis, kalmju sakneņi, vērmeles laksti, mārrutku saknes, pieneņu saknes, raudeņu laksti.

Pret zarnu gāzēm (meteorismu): amoliņa laksti, diļļu sēklas, pelašķi, piparmētras lapas, ķimeņu augļi, baldriāna sakneņi ar saknēm, kumelīšu ziedi.

Zarnu trakta darbības uzlabošanai: ancīša laksti, asinszāles laksti, diļļu sēklas, pienenes saknes, kumelītes ziedi, melisas lapas, kaķpēdiņas ziedi, kliņģerītes ziedi.

Nieru slimību ārstēšanai: bērzu lapas, pētersīļu lapas, vībotnes lapas, lupstāja saknes, viršu ziedi, piparmētras lapas, asinszāles laksti, ceļteku lapas, pelašķa laksti, ancīša laksti, vārpatas sakneņi.

Diurētiskie (urīndzenošie) līdzekļi: balto panātru ziedi, bērzu pumpuri, bērzu lapas, brūkleņu lapas, cigoriņu saknes, dadžu saknes, dilles laksti, dzelteno kaķpēdiņu ziedi, tīruma kosu laksti, mārrutku saknes, milteņu lapas, nātru lapas un laksti, paegļu (kadiķa) čiekurogas, pieneņu saknes, pīlādžu augļi, priežu pumpuri, rasaskrēsliņa laksti, mežrožu augļi un sēklas, rudzupuķu ziedi, trūkumzālīšu laksti, upeņu lapas, vārpatu sakneņi, vīgriežu ziedi, viršu ziedi, zemeņu augļi, zemeņu lapas.

Vēdera izeju veicinošas drogas: cigoriņu saknes, ķimeņu augļi, krūkļu miza, pabērza augļi, pīlādžu augļi, plūškoka ziedi.

Pret caureju: alkšņu augļkopas, asinszāļu laksti, aveņu lapas, biškrēsliņu ziedi, kazeņu un cūceņu lapas, kumelīšu ziedi, melleņu augļi, melleņu lapas, ozolu miza, ozolu zīles.

Žultsdzinēji: ancīšu laksti, bārbeļu augļi, bērzu pumpuri, biškrēsliņu ziedi, biškrēsliņu laksti, dzelteno kaķpēdiņu ziedi, pieneņu saknes, mežrožu sēklas.

piektdiena, 2013. gada 19. jūlijs

Zāļu tēju vēsture


Zāļu tēja ir ārstniecības augu dzēriens, kas nav pagatavots no tējas koka (Camellia sinensis). Līdzīgi kā tēja, zāļu tēja jeb fito tēja tiek gatavota, augu lapas, augļus vai saknes aplejot ar karstu vai siltu ūdeni. Ārstniecības augos ir daudz dažādas organiskas vielas, kas nosaka to dziednieciskās īpašības. Svarīgākās fizioloģiski aktīvo vielu grupas augos ir alkaloīdi, glikozīdi, flavonoīdi, ogļhidrāti, miecvielas, saponīni, eļļas un ēteriskās eļļas, vitamīni, olbaltumvielas, fermenti, minerālvielas u.c. Visas šīs aktīvās vielas attiecīgos daudzumos un kombinācijās piešķir augiem ārstniecisku vērtību. No ārstniecības augiem iegūst daudzus vērtīgus ārstniecības līdzekļus. Zāļu tēju izmantošana ārstnieciskiem nolūkiem izplatīta visā pasaulē - Āfrikā, Centrālajā un Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, Indijā, Krievijā, Japānā, Ķīnā un daudzās citās valstīs, tajā skaitā Latvijā. Eiropā zāļu tējas tika plaši patērētas pirms melnās (tējas koka) tējas ievešanas. Zāļu tējām ir ļoti sena vēsture visā pasaulē.

Ārstniecības augus kā garšaugus un ārstnieciskus līdzekļus sāka ievākt jau aizvēsturiskos laikos. Arheologi uzskata, ka ārstnieciskos augus medicīniskajiem nolūkiem izmantoja ilgi pirms rakstības parādīšanās. Tiek uzskatīts, ka ar ārstniecības augu ievākšanu nodarbojās ikvienā senajā civilizācijā. Vēsturiski zāļu tējas pamatā tika izmantotas ārstnieciskajiem nolūkiem, arī kā garšvielas pārtikai, aromātiskām un dziedinošām vannām. Tāpat tika izmantotas kā audumu, dziju krāsviela.

Pirmās zināmās ārstniecisko augu, zāļu tēju vēsturiskās liecības saistās ar Ēģipti un Babiloniju, kur arī atrastas senākās rakstiskās liecības par zāļu tēju lietošanu. Piemēram, Babilonijā, starp Eifratas un Tigras upēm, uz 3000 līdz 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas senām māla plāksnēm atrasti seno ķīļu raksti par augu dziedniecību. Tikpat seni ārstniecības augu attēli atrodami Ēģiptē uz tempļu un faraonu kapeņu sienām. Par pašu augu ārstnieciskajām īpašībām vēsta ēģiptiešu papirusu raksti, īpaši kāds, kas sastādīts aptuveni 1700 gadus pirms mūsu ēras. Arī Indijā no aizvēsturiskiem laikiem tika izmantoti ārstniecības augi. Brahmaņi bija teicami ārsti, par augiem un to dziedinošajām īpašībām rakstīja svēto vēdu grāmatās.

Uzkrātās zināšanas par slimību ārstēšanu un garšaugu pielietojumu ēdienu pagatavošanai pakāpeniski aizceļoja uz Ķīnu, Grieķiju, Seno Romu. Vēlāk romieši un grieķi sāka paplašināt un padziļināt zināšanas, kultivēt dažādus augus. Pamatus mūsdienu medicīnai lika Hipokrāts (460. – 352.gads pirms mūsu ēras). Viņš ieteica ūdeni kā veselības atgūšanas līdzekli, bet ārstniecības augi bija pats galvenais dziedināšanā. Zināšanas aizvien vairāk tika apkopotas grāmatās. Aristoteļa skolnieks Teofrasts (370. – 290.g.p.m.ē.) sarakstījis vairāk kā 200 grāmatu. Enciklopēdiķis Plīnijs (Plinius Secundus, 25. – 79.g.p.m.ē.) sarakstīja 37 grāmatas aptverošo darbu „Historia naturalis”, kurā apkopota visa līdz tam laikam zināmā informācija, no tām 9 grāmatas par augu valsti un 12 par medicīnu. Grieķu un romiešu senā medicīna bija par pamatu Eiropas medicīnai līdz pat 18.gadsimtam. Arī pirmajās aptiekās – Londonā 1345.g., Parīzē 1484.g., Berlīnē 1488.g. – pārdeva galvenokārt ārstniecības augus.

Senie dziedinātāji savus novērojumus par augu ārstnieciskajām īpašībām nebalstīja uz ķīmiskajām analīzēm, augu ķīmisko sastāvu, bet gan vēroja pārmaiņas, kādas augi radīja slima cilvēka organismā. Attīstoties vispārējai un farmācijas ķīmijai augus sāka vērtēt pēc ķīmiskā sastāva. Farmaceitiem būtiskākais kritērijs bija, cik kāds augs satur tās vielas, kas viņu preparātiem, zālēm, pilieniem, pulveriem, tinktūrām bija vajadzīgas, kā arī, no kuriem augiem vieglāk un lētāk atdalāmas. Pēc šīm pieejām tika spriests par augu lielāku vai mazāku vērtību. 19.gadsimta otrajā pusē, attīstoties ķīmijai, farmācijā aizvien vairāk sāka dominēt sintētiski iegūtās vielas, tādejādi vajadzība pēc ārstniecības augiem un to nozīme strauji samazinājās.

Ikdienā mēs lietojam dažādus dzērienus, bet ne viss nāk par labu mūsu veselībai – organismam, izskatam, pašsajūtai. Bieži vien tiek aizmirsts par vienu brīnišķīgu alternatīvu, ko mums dod pati daba – zāļu tējas. Tām ir ne tikai patīkama garša, bet arī piemīt veselībai labvēlīgas īpašības. Zāļu tēju klāsts ir ļoti plašs, katram ir iespēja izvēlēties sev piemērotāko gan pēc garšas, gan ārstnieciskajām īpašībām. Lai atrastu sev tīkamāko zāļu tēju, atliek vien nedaudz paeksperimentēt. Ikdienā tās lietojot, tiks veikts profilaktisks pasākums pret dažādām slimībām, uzlabota veselība, pašsajūta, nostiprināta imunitāte. Ja šobrīd neesat zāļu tēju lietotājs, aicinām iepazīt un izbaudīt no ārstniecības augiem pagatavotās zāļu tējas!

svētdiena, 2013. gada 3. marts

Vitamīni un minerālvielas mūsu veselībai

Vitamīni 
Vitamīni ir organiskas vielas, kas cilvēka organismā neveidojas vai tiek sintezētas nepietiekamā daudzumā (piemēram, D vitamīns). Vitamīni ir avots vielmaiņas procesiem organismā, kas nodrošina normālu cilvēka augšanu un attīstību. Atbilstoši uzņemtie vitamīni ķīmisku reakciju rezultātā palīdz ķermenim izmantot kalorijas, lai radītu olbaltumvielas, ogļhidrātus un taukus. Ikdienas uzturam organisms jānodrošina ar visām tam nepieciešamajām vielām, kas tiek izmantotas:
·       enerģijas ieguvei;
·       jaunu šūnu un audu veidošanai;
·       fermentu, hormonu un citu bioloģiski aktīvu vielu sintēzei.
Vitamīnu trūkums var rasties, ja:
·       ar uzturu netiek uzņemts viens vai vairāki vitamīni;
·       ir uzturvielas uzsūkšanās traucējumi (ilgstoša caureja, zarnu iekaisums u.c.);
·       ir pastiprināta vajadzība pēc vitamīniem (mātēm, kas bērnu baro ar krūti, sportistiem, smaga fiziska darba strādniekiem);
·       aknu cirozes gadījumā (aknās vairums vitamīnu pārveidojas aktīvā formā);
·       ilgstoši tiek lietoti medikamenti, piemēram, antibiotikas.
Ja kāds vitamīns trūkst pilnīgi, šādu stāvokli sauc par avitaminozi, ja daļēji – par hipovitaminozi. Katram vitamīnam ir specifiski deficīta simptomi, bet ir arī vispārīgas kopīgas pazīmes, kas parādās, ja trūkst jebkurš no vitamīniem. Tās ir:
·       augšanas un attīstības apstāšanās;
·       kavēta brūču dzīšana;
·       samazināta organisma spēja pretoties infekcijām;
·       mazasinība;
·       seksuālo spēju samazināšanās;
·       augļu attīstības traucējumi.
Gatavojot ēdienu, daļa produktos esošo vitamīnu iet zudumā. Vitamīnu daudzumu samazina termiskā apstrāde (it īpaši atkārtota sildīšana), saules gaisma (ēdiens atstāts gaišā telpā), gaisa skābeklis (vārīšana bez vāka, sagrieztu dārzeņu un augļu uzglabāšana).

Minerālvielas
Otra svarīga vielu grupa, kas nesatur kalorijas, ir minerālvielas. Organismā minerālvielas ir būvelementi, koloidālo šķīdumu sastāvdaļa un regulē osmotisko spiedienu, fermentu reakcijas un pārvada nervu impulsu. Minerālvielas, kas nepieciešamas ļoti niecīgos daudzumos, dažkārt sauc arī par mikroelementiem (Zn, Cu, Mn, Co, Cr, J, F, Ni, Se, Si). Daļu minerālvielu satur ūdenī izšķīdušās vielas, bet lielāko daļu cilvēks uzņem ar pārtikas produktiem:
·      Kalciju ar pienu, piena produktiem, maizi, zaļiem lapu salātiem;
·      Fosforu ar pienu, piena produktiem, olām, rupju maizi, gaļu, pākšaugiem;
·      Dzelzi ar aknām, nierēm, gaļu, maizi, olām;
·      Nātriju ar sāli;
·      Kāliju ar augļiem, ogām, to sulām, dārzeņiem, graudu maizi, auzu pārslām, griķiem;
·      Hromu ar aknām, rupju maizi, pākšaugiem;
·    Varu ar aknām, jūras produktiem, rupju maizi, dārzeņiem, auzu pārslām;
·      Fluoru ar ūdeni, tējām, jūras produktiem;
·      Jodu ar pienu, jūras produktiem, dārzeņiem, gaļu, olām;
·     Magniju ar rupju maizi, riekstiem;
·     Mangānu ar riekstiem, lapu dārzeņiem, tēju, kafiju;
·      Selēnu ar jūras produktiem, gaļu, nierēm, olas dzeltenumu;
·      Cinku ar gaļu, aknām, rupju maizi, riekstiem.

Deficīts var rasties:
·       ilgstoši ievērojot vienveidīgu diētu;
·    augsnes īpatnību dēļ (ja augsnē trūkst, piemēram, selēna, maz tā būs arī pārtikas produktos, kas auguši šajā reģionā);
·       ja organismā ir uzsūkšanās traucējumi.

Latvijas iedzīvotāju ēšanas ieradumu galvenie trūkumi ir:


·       Dzīvnieku tauku pārmērīga lietošana uzturā.
·       Nepamatoti palielināts sāls un cukura patēriņš.
·       Samazināts cietes un šķiedrvielu īpatsvars pārtikā.
·      Visa gada garumā izteikts vitamīnu, mikro- un makroelementu, kā arī bioloģiski aktīvu vielu trūkums.

Ieteikumi, kuras no vielām, ko satur dabiskie uztura bagātinātāji, nepieciešamas dažādu slimību profilaksei.
·     Sirds un asinsvadu slimības: neaizstājamās taukskābes, koenzīms Q-10, B grupas dabiskie vitamīni, sojas lecitīns, dabiskais E vitamīns, kalcijs, magnijs, selēns, zāļu tēju izlases.
·      Augsts holesterīna līmenis: neaizstājamās taukskābes, hroms, sojas lecitīns, dabisko A, B, C, E vitamīnu komplekss, zāļu tēju izlases, ceļmalīšu sēnalas, auzu klijas.
·  Artrīts, osteoporoze, citas locītavu un kaulaudu slimības: kalcijs, magnijs, mangāns, selēns, glukozamīns, hondrotoīns, neaizstājamās taukskābes, A, B, C, E vitamīni, beta karotīns, MSM (metilsulfonilmetāns), zāļu tēju izlases.
·    Mastopātija: īpašs dabisko antioksidantu komplekss, sojas izoflavoni, neaizstājamās taukskābes, dabiskie B grupas vitamīni, zāļu tēju izlases, kalcija D- glukarāts, selēns.
· Prostatīts: neaizstājamo taukskābju komplekss, cinks, dabiskie vitamīni – C, E, B6, dabiskās aminoskābes – L-lizīns, L-alanīns, L-cisteīns, zāļu tēju izlases: ķirbju sēklas, afrikāņu plūme, nātre.
·      Gremošanas trakta slimības: labdabīgas baktērijas (Acidofiluss), šķiedrvielas, cinks.
·    Imūndeficīts: dabiskie vitamīni un minerālu kompleksi, zāļu tēju izlases, beta karotīns, selēns, cinks, dabiskā aminoskābe L-glutamīns (nejaukt ar glutamīnskābi!).

    Ņemot vērā vidusmēra cilvēka ēšanas paradumus, kurus mainīt ir ļoti grūti, rodas nepieciešamība pēc papildus palīdzības sniegšanas savam organismam. Ļoti labs, 100% dabīgs, lēts un vienkāršs veids ir regulāra dažādu ārstniecisko augu, zāļu tēju lietošana. Regulāri mainot tējas uzņemsat daudz un dažādas tik ļoti nepieciešamās vielas organisma pilnvērtīgai funkcionēšanai. Zāļu tējas varat pasūtīt arī Šeit.





ceturtdiena, 2013. gada 14. februāris

Ķiploku ārstnieciskās īpašības


Ķiploks lietderība pie dažādām saslimšanām ir zināma jau sen, tas ir zinātniski visvairāk izpētītais augs pasaulē. Ķiploks ir īsts brīnumlīdzeklis ne tikai kulinārijā. Ķiploki satur spēcīgas darbības sēru saturošus savienojumus. Šīs vielas nodrošina ne tikai ķiplokam raksturīgo smaržu, bet arī tā iedarbību uz organismu. Turklāt ķiploks ir lielisks B1, B2, B6 un mangāna un selēna avots. C vitamīns ķiploka lapās var sasniegt pat 100-140 mg% (2 — 3 reizes vairāk nekā apelsīnos un greipfrūtos!). Tas satur vairāk kā 400 vielas, kuras ir vērtīgas cilvēka veselībai. Ķiploka iedarbības spektrs ir bezgalīgi plašs. Medicīnā jau kopš seniem laikiem pazīstamas ķiploka ārstnieciskās īpašības:
·       tie ir anibaktericīdi (ievērojami mazina iekaisuma procesu);
·      pretvīrusu iedarbība. Sēru saturošais savienojums allicīns spēj nogalināt ne tikai vienkāršākos vīrusus, kas izraisa saaukstēšanās slimības, bet arī tuberkulozi un botulismu izraisošos mikroorganismus. Ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka ķiplokos esošās aktīvās vielas darbojas pat pret tādiem mikroorganismiem, kas ir kļuvuši nejutīgi pret dažādām zāļu vielām;
·       līdzeklis pret dizentēriju;
·       palīdz atbrīvoties no cērmēm;
·       aizkavē trombocītu salipšanu un paaugstina asins fibrinolītisko aktivitāti, tādā veidā ne tikai palīdz asinsvadu trombu šķīdināšanā, bet arī aizkavē to rašanos;
·       samazina lipoproteīdu (sliktā holesterīna) līmeni asinīs, tai pašā laikā palielinot labā holesterīna daudzumu, kurš savukārt attīra asinsvadu, intensīvāk noris slāpekļa oksīda veidošanās asinsvados, kā rezultātā asinsvadi atslābst un paplašinās;
·       samazina paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu;
·       pretaudzēju iedarbība – ASV Nacionālā vēža izpētes institūta speciālisti iesaka īpaši lietot ķiplokus urīnpūšļa un kuņģa vēža draudu gadījumos. Ir pētījumu dati, kas pierāda, ka ķiploku lietošana uzturā spēj pasargāt no resnās zarnas audzēju attīstības, un resnā zarna tiek pasargāta no spēcīgo pretaudzēju medikamentu iedarbības;
·       samazina meteorismu (vēdera uzpūšanos);
·       veicina žults izdalīšanos un novērš žults ceļu diskinēzi;
·       uzlabo zarnu darbību;
·       paaugstina asinsvadu elastību un palīdz sirds išēmiskās slimības gadījumos;
·      nostiprina organisma imunitāti, īpaši, ja bieži slimojat ar vīrusu infekcijas slimībām vai saaukstējaties;
·       uzlabo gremošanu, noderīgs, ja ir lēna kuņģa darbība;
·      veicina vielmaiņas paātrināšana, tādejādi regulāra lietošana uzturā nedaudz var palīdzēt, ja nepieciešams notievēt;
·       aizkavē organisma novecošanās procesus, kā arī aterosklerozi;
·       iedarbojas kā antioksidants;
·       aizkavē alerģiju attīstību;
·       saslimšanas gadījumos ar Alcheimera slimību samazina depresīvās noskaņas;
·       samazina cukura daudzumu asinīs;
·      pasargāt organismu no bojājumiem, kas rodas cukura diabēta slimniekiem (tīklenes, nieru, nervu sistēmas u.c. bojājumi);
·     palīdz pie klimaktēriskām neirozēm, kuras pavada galvassāpes un bezmiegs.









      Ķiplokus uzturā jācenšas lietot svaigus, jo, piemēram, alicīns - ķiploku aktīvā sastāvdaļa - pazūd stundu pēc to nolobīšanas un sagriešanas. Ķiploki neizraisa cilvēkiem alerģijas, jo tie nesatur vielas, kas parasti ir dažādu alerģiju cēlonis. Ēst nelielās devās vai vispār atturēties no ķiploku lietošanas uzturā vajadzētu cilvēkiem, kas ir jutīgi pret vielām, kas izraisa gļotādu kairinājumu, piemēram, kuņģī. Šādi cilvēki pēc ķiploku lietošanas uzturā jūt dedzināšanas sajūtu kuņģī. Mērenā daudzumā jālieto aknu slimniekiem, aizkuņģa dziedzera slimniekiem, epilepsijas un nieru slimniekiem.



Iezīmes

āboliņš (1) āda (1) aknu ciroze (1) alerģiska reakcija (1) apkārtējā vide (1) Ārstniecības augi (3) artrīts (2) Asinszāle (1) atklepošanās tējas (1) attīra asinis (1) augi (1) augkopība (1) augsne (1) augsnes auglība (1) augsnes erozija (1) augsts holesterīna līmenis (1) austrumu medicīna (1) biohumuss (1) bioloģiskā lauksaimniecība (1) briežu panti (1) cilvēks un daba (1) cukura daudzums asinīs (1) dabas stihijas (1) dabīgā kosmētika (1) Eisenia fetida (1) Eisenia Foetida (1) ēšanas ieradumi (1) farmācija (1) fermentācija (1) fermentēta tēja (1) fermentēta ugunspuķes tēja (1) fermentētas lapas (1) fito tēja (1) fitoterapija (1) flora un fauna (1) gaiļbiksīte (1) globālā sasilšana (1) holesterīns (1) humuss (1) ietekme uz veselību (1) imunitāte (2) imūnsistēmas stiprināšana (1) infekciju slimības (1) Ivan chaj (1) izgulējumi (1) Kalifornijas sarkanā slieka (1) kaļķošana (1) kancerogēns (1) kaulu slimības (1) klinģerīte (1) komposts (1) kosmētika (1) kumelīte (1) ķermeņa kopšanas līdzekļi (1) ķīmiskā kosmētika (1) ķīmiskie medikamenti (1) ķiploki (1) ķiploks (1) ķiploku īpašības (1) lavanda (1) lazdas miza (1) lina apģērbs (1) lina audums (1) lina drēbes (1) lina gultasveļa (1) lina īpašības (1) lina izstrādājumi (1) Lins (1) lins veselībai (1) locītavu iekaisums (1) locītavu sāpes (1) locītavu slimības (1) lūpu aizsarglīdzekļi (1) makroelementi (1) meža zemene (1) minerālvielas (2) nātre (1) nieru tējas (1) nomierinošās tējas (1) nostiprina imunitāti (1) organisma attīrīšana (1) ozola miza (1) ozona slānis (1) ozona slāņa noārdīšanās (1) panti (1) parabēni (1) pārtika (1) pelašķis (1) piesārņojums (1) priežu pumpuri (1) profilakse (1) propilēnglikols (1) rasaskrēsliņš (1) saaukstēšanās (1) saules radiācija (1) sieviešu tējas (1) sintētiskā kosmētika (1) sirds asinsvadi (1) sirds un asinsvadu slimības (1) skaistumkopšana (1) skaistums (1) slieka (1) sliekas (1) slimība (1) slimības (1) tautas medicīna (1) tēja (2) tējas (1) tējas asinsspiedienam (1) tēju fermentācija (1) tēju vēsture (1) terapija (1) toksisks (1) tradicionālā medicīna (1) trietanolamīns (1) ūdens mētra (1) ugunspuķe (1) UV saules starojums (1) uzturs (1) veselība (4) veselībai (1) veselības stiprināšana (1) veselīgs uzturs (1) vēzis (1) vielmaiņa (1) vīgrieze (1) vīriešu tējas (1) vitamīni (3) vitamīnu avots (1) vitamīnu tējas (1) vitamīnu trūkums (1) zāļu tējas (3) zāļu tējas pagatavošana (1) zāļu tēju vēsture (1) Иван чай (1) Копорский чай (1)

Kopējais lapas skatījumu skaits