Ķiploku ārstnieciskās īpašības

Ķiploks lietderība pie dažādām saslimšanām ir zināma jau sen, tas ir zinātniski visvairāk izpētītais augs pasaulē. Ķiploks ir īsts brīnumlīdzeklis ne tikai kulinārijā. Ķiploki satur spēcīgas darbības sēru saturošus savienojumus. Šīs vielas nodrošina ne tikai ķiplokam raksturīgo smaržu, bet arī tā iedarbību uz organismu. Turklāt ķiploks ir lielisks B1, B2, B6 un mangāna un selēna avots. C vitamīns ķiploka lapās var sasniegt pat 100-140 mg% (2 — 3 reizes vairāk nekā apelsīnos un greipfrūtos!). Tas satur vairāk kā 400 vielas, kuras ir vērtīgas cilvēka veselībai. Ķiploka iedarbības spektrs ir bezgalīgi plašs. Medicīnā jau kopš seniem laikiem pazīstamas ķiploka ārstnieciskās īpašības:

·       tie ir anibaktericīdi (ievērojami mazina iekaisuma procesu);

·      pretvīrusu iedarbība. Sēru saturošais savienojums allicīns spēj nogalināt ne tikai vienkāršākos vīrusus, kas izraisa saaukstēšanās slimības, bet arī tuberkulozi un botulismu izraisošos mikroorganismus. Ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka ķiplokos esošās aktīvās vielas darbojas pat pret tādiem mikroorganismiem, kas ir kļuvuši nejutīgi pret dažādām zāļu vielām;

·       līdzeklis pret dizentēriju;

·       palīdz atbrīvoties no cērmēm;

·       aizkavē trombocītu salipšanu un paaugstina asins fibrinolītisko aktivitāti, tādā veidā ne tikai palīdz asinsvadu trombu šķīdināšanā, bet arī aizkavē to rašanos;

·       samazina lipoproteīdu (sliktā holesterīna) līmeni asinīs, tai pašā laikā palielinot labā holesterīna daudzumu, kurš savukārt attīra asinsvadu, intensīvāk noris slāpekļa oksīda veidošanās asinsvados, kā rezultātā asinsvadi atslābst un paplašinās;

·       samazina paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu;

·       pretaudzēju iedarbība – ASV Nacionālā vēža izpētes institūta speciālisti iesaka īpaši lietot ķiplokus urīnpūšļa un kuņģa vēža draudu gadījumos. Ir pētījumu dati, kas pierāda, ka ķiploku lietošana uzturā spēj pasargāt no resnās zarnas audzēju attīstības, un resnā zarna tiek pasargāta no spēcīgo pretaudzēju medikamentu iedarbības;

·       samazina meteorismu (vēdera uzpūšanos);

·       veicina žults izdalīšanos un novērš žults ceļu diskinēzi;

·       uzlabo zarnu darbību;

·       paaugstina asinsvadu elastību un palīdz sirds išēmiskās slimības gadījumos;

·      nostiprina organisma imunitāti, īpaši, ja bieži slimojat ar vīrusu infekcijas slimībām vai saaukstējaties;

·       uzlabo gremošanu, noderīgs, ja ir lēna kuņģa darbība;

·      veicina vielmaiņas paātrināšana, tādejādi regulāra lietošana uzturā nedaudz var palīdzēt, ja nepieciešams notievēt;

·       aizkavē organisma novecošanās procesus, kā arī aterosklerozi;

·       iedarbojas kā antioksidants;

·       aizkavē alerģiju attīstību;

·       saslimšanas gadījumos ar Alcheimera slimību samazina depresīvās noskaņas;

·       samazina cukura daudzumu asinīs;

·      pasargāt organismu no bojājumiem, kas rodas cukura diabēta slimniekiem (tīklenes, nieru, nervu sistēmas u.c. bojājumi);

·     palīdz pie klimaktēriskām neirozēm, kuras pavada galvassāpes un bezmiegs.

      Ķiplokus uzturā jācenšas lietot svaigus, jo, piemēram, alicīns - ķiploku aktīvā sastāvdaļa - pazūd stundu pēc to nolobīšanas un sagriešanas. Ķiploki neizraisa cilvēkiem alerģijas, jo tie nesatur vielas, kas parasti ir dažādu alerģiju cēlonis. Ēst nelielās devās vai vispār atturēties no ķiploku lietošanas uzturā vajadzētu cilvēkiem, kas ir jutīgi pret vielām, kas izraisa gļotādu kairinājumu, piemēram, kuņģī. Šādi cilvēki pēc ķiploku lietošanas uzturā jūt dedzināšanas sajūtu kuņģī. Mērenā daudzumā jālieto aknu slimniekiem, aizkuņģa dziedzera slimniekiem, epilepsijas un nieru slimniekiem.