Cilvēces attiecības ar dabu - 21.gadsimta sākumā

Vēl ne tik nesen valdīja uzskats, ka daba valda pār cilvēku, bet pēdējo aptuveni 100 gadu laikā šie svaru kausi sāk jūtami svērties par labu cilvēkam. Protams, vēl nevar apgalvot, ka cilvēkam jau ir izdevies pakļaut un iegrožot dabu, bet tendence ir vērojama un mijiedarbība ir būtiska (šeit neiet runa par absolūtu pakļaušanu vai kontroli). To pastiprina aizvien pieaugošā cilvēku populācija un līdz ar to aizvien augošais pieprasījums pēc dažāda veida un rakstura resursiem.

Lai kaut daļēji kompensētu aizvien augošo pieprasījumu, būtiski līdzekļi tiek ieguldīti zinātnēs un tehnoloģiju attīstībai, tādejādi palīdzot būtiski kāpināt ražošanas efektivitāti un paplašinot iespējas (piemēram, apgūt grūti pieejamus reģionus). Tādejādi aizvien vairāk apgūstot Zemi un ietekmējot tās dabisko vidi. Zinātnes un tehnoloģiju attīstība, lai arī daļēji spēj kompensēt aizvien pieaugošo pieprasījumu pēc dažādiem resursiem (precēm), rada arī zināmas bažas par to ietekmi uz apkārtējo vidi. Šeit neiet runa tikai par cilvēka darbības ietekmi uz apkārtējo ainavu, kuru viņš veido sev vēlamajā veidā, bet gan uz makro ekoloģiskiem un dažādu katastrofu, kataklizmu izraisošiem procesiem. Līdz ar to nākas izdalīt divu veidu cilvēku darbības ietekmes – viena ir saistīta ar vēlamo, bet otra ar nevēlamo.

Vienā gadījumā cilvēks apzināti un mērķtiecīgi maina un uzlabo sev tīkamā veidā apkārtējo vidi un ainavu, bet otrā gadījumā tiek radīti blakus procesi, blakus parādības, respektīvi, tādas lietas, kuras ir nevēlamas un kurām ir negatīvas sekas – globālā sasilšana, ozona slāņa noārdīšanās, augsnes erozija un tml. Par piemēru paņemsim piesārņojumu. Jo lielāks kaitējums (piesārņojums) tiek radīts apkārtējai videi, jo lielāka iespēja, ka šīs darbības sekas cilvēks izjutīs pats uz sevis tiešā veidā – dažādu infekciju, iedzimtu slimību, kroplību un tamlīdzīgos veidos. Līdz ar to pats cilvēks ir ieinteresēts iegrožot un samazināt piesārņojumu, tādejādi palīdzot arī dabai.

Faktiski var uzskatīt, ka pastāv divi regulatori. Dabiskais, kuras funkcijas pilda pati daba, un mākslīgais, kuru īsteno cilvēks ar savu darbību. Ja cilvēks pats nespēj noregulēt kaut kādu procesu (piemēram, kāda reģiona pārapdzīvotību), to izdara daba. Un otrādi – ja daba nespēj, piemēram, apmežot kādu teritoriju, lai pasargātu no augsnes erozijas un radītu dzīvesvietu florai un faunai, to izdara cilvēks. Nonākot pie šāda skatupunkta, ir pārliecinoši saskatāma šo divu aktieru ne tikai mijiedarbība, bet arī iespējamā sadarbība.

Kaut kādā mērā gribas piekrist Tomasam Robertam Maltusam un viņa domas sekotājiem, ka daba pati veic regulējošās funkcijas. Labi zināms, ka cilvēku skaita pieaugums uz šīs planētas aug straujāk kā iegūstamo resursu daudzums un saražoto preču skaits. Tieši tāpēc iedzīvotāju skaita pieaugums tiek salīdzināts ar ģeometrisko progresiju, bet saražoto preču – ar aritmētisko progresiju. Līdz ar zinātnes un tehnoloģiju attīstību tiek palielināta dabas vai tās konkrētās teritorijas kapacitāti (cik lielu populāciju tā spēj uzturēt). Pārsniedzot šo kapacitātes slieksni (kādas sugas pārapdzīvotība – šajā gadījumā akcents uz cilvēkiem) vienā vai citādā veidā izpaužas iznīcināšana – atbrīvošanās no sloga. Tas notiek ar dažādu infekciju slimību (kā zināms – jo blīvāk apdzīvots, jo ātrāk un straujāk izplatās), dabas stihiju un tamlīdzīgu apstākļu palīdzību. Līdz ar to daba ir jāuztver kā dzīvs organisms (vai varbūt ekumene ir jāuztver kā mājas?). Cilvēks ar savu darbību tai var palīdzēt vai arī vēl vairāk to noslogot.

Lai uzskatamāk atspoguļotu, varētu salīdzināt divus dažādus reģionus. Piemēram, Eiropā iedzīvotāju skaits ir nostabilizējies un tā pieauguma izmaiņas ir relatīvi nebūtiskas. Līdz ar to cilvēks, izmantojot zinātniskos atklājumus un tehnoloģiju sniegtos risinājumus, šajā reģionā pats sevi spēj nodrošināt ar pārtiku un citām pirmās nepieciešamības precēm. Vēl jo vairāk, spēj radīt pārprodukciju, līdz ar to dodot iespēju daļai sabiedrības pārorientēties no ražošanas uz pakalpojumu sniegšanu (piemēram, medicīnas) un zinātnes attīstību.

Turpretim Indijā iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Reģions tik strauji nespēj pielāgoties aizvien straujāk augošajam pieprasījumam pēc dažādām precēm, piemēram, pārtikas. Līdz ar to šajā reģionā ir izplatīta pārtikas trūkuma problēma (bads), kas, savukārt, jau pats par sevi liecina par sliktiem dzīves apstākļiem, augstu mirstību utt. Tātad nedz pats cilvēks spēj pielāgoties, attīstot uz augstām tehnoloģijām balstītu tautsaimniecību, nedz daba. Tieši tas, iespējams, ir arī par iemeslu dažādu dabas regulējošu apstākļu izplatītai iedarbībai uz Indiju – dažādas infekciju slimības, kuru rezultātā nereti iet bojā plašas cilvēku masas, dabas stihijas utt.

Ir jāsaprot, ka katra darbība, katrs process aiz sevis rada virkni jaunu darbību, procesu. Līdz ar to tā ir kā ķēdes reakcija, jo viss savā starpā tiešā vai netiešā veidā ir saistīts. Ļoti labs uzskates materiāls ir barības ķēde, uz kuru faktiski dabā viss tiek balstīts. Tikko pazūd kāds no tās posmiem, izjūk visa ķēde. Piemēram, izzūdot planktona aļģēm, izzustu no tām pārtiekošie bezmugurkaulnieki, no kuriem, savukārt pārtiek zivis, bet dēļ zivīm izzustu ūdensputni, plēsēji un, galu galā cilvēks. Daļa, protams, spētu pielāgoties apstākļiem, bet liela daļa izmirtu vai pārvietotos uz labvēlīgāku reģionu.

Protams, var uzskatīt, ka izdzīvo stiprākais un tie, kas izmira un izmirs ir dabīgas evolūcijas process. Nekas nestāv uz vietas. Viss ir pakļauts plūsmai. Bet vai tad cilvēks būs tas, kurš teiks, kas ir stiprā un dzīvotspējīgā suga un kura nē? Drīzāk jau nē... Bet no otras puses raugoties – cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un viņš, tāpat kā plēsoņas apēd zālēdājus neskaitot cik eksemplāru no tās sugas ir palicis, arī ir tiesīgs nerēķināties ar citiem un domāt par sevi, savu ģimeni.

Pagriežot jautājumu šādā gaisotnē ir viegli nonākt dilemmas priekšā un pakļauties bezgalīgām filozofiskām debatēm. Tomēr, visdrīzāk, pieņemot, ka cilvēks ir visaugstāk attīstītā būtne uz Zemes un tam ir raksturīga spēja saprast savu rīcību un iespējamās alternatīvas, atgriežamies pie sākotnējās pozīcijas. Darot pāri dabai (apdraudot floru un faunu), viņš dara pāri sev, jo ir atkarīgs no tās. Līdz ar to nerēķināšanās ir salīdzināma ar tā paša zara zāģēšanu uz kura sēž.

Varbūt tieši pamatojoties uz daudzajām pārestībām, kuras cilvēks veicis, daļa sabiedrība ir kļuvusi par zaļajiem, tādejādi cenšoties labot iepriekš pieļautās kļūdas? Iespējams, ka šeit ir saskatāma līdzība ar labdarību. Cilvēks ziedo, lai pats labāk justos, cenšoties kaut kādā veidā kompensēt pašu radīto pārestību pret citiem un uzlabot savu pašsajūtu. Tātad zaļo aktivitāšu pamatā ir vainas atzīšana, ka tieši viņi ir radījuši problēmas un negūstot mierinājumu sēžot malā nolēmuši aktīvi iesaistīties.