Ķiploks lietderība pie dažādām
saslimšanām ir zināma jau sen, tas ir zinātniski visvairāk izpētītais augs
pasaulē. Ķiploks ir īsts brīnumlīdzeklis ne tikai kulinārijā. Ķiploki
satur spēcīgas darbības sēru saturošus savienojumus. Šīs vielas nodrošina ne tikai
ķiplokam raksturīgo smaržu, bet arī tā iedarbību uz organismu. Turklāt ķiploks
ir lielisks B1, B2, B6 un mangāna un selēna avots. C
vitamīns ķiploka lapās var sasniegt pat 100-140 mg% (2 — 3 reizes
vairāk nekā apelsīnos un greipfrūtos!). Tas satur vairāk kā 400 vielas,
kuras ir vērtīgas cilvēka veselībai. Ķiploka iedarbības spektrs ir
bezgalīgi plašs. Medicīnā jau kopš seniem laikiem pazīstamas ķiploka
ārstnieciskās īpašības:
· tie ir
anibaktericīdi (ievērojami mazina iekaisuma procesu);
· pretvīrusu
iedarbība. Sēru saturošais savienojums allicīns spēj nogalināt ne tikai
vienkāršākos vīrusus, kas izraisa saaukstēšanās slimības, bet arī tuberkulozi
un botulismu izraisošos mikroorganismus. Ir veikti pētījumi, kas pierāda, ka
ķiplokos esošās aktīvās vielas darbojas pat pret tādiem mikroorganismiem, kas
ir kļuvuši nejutīgi pret dažādām zāļu vielām;
· līdzeklis pret
dizentēriju;
· palīdz
atbrīvoties no cērmēm;
· aizkavē
trombocītu salipšanu un paaugstina asins fibrinolītisko aktivitāti, tādā veidā
ne tikai palīdz asinsvadu trombu šķīdināšanā, bet arī aizkavē to rašanos;
· samazina lipoproteīdu (sliktā holesterīna)
līmeni asinīs, tai pašā laikā palielinot labā holesterīna daudzumu,
kurš savukārt attīra asinsvadu, intensīvāk noris slāpekļa oksīda
veidošanās asinsvados, kā rezultātā asinsvadi atslābst un paplašinās;
· samazina
paaugstinātu arteriālo asinsspiedienu;
· pretaudzēju
iedarbība – ASV Nacionālā vēža izpētes institūta speciālisti iesaka īpaši lietot
ķiplokus urīnpūšļa un kuņģa vēža draudu gadījumos. Ir pētījumu dati, kas
pierāda, ka ķiploku lietošana uzturā spēj pasargāt no resnās zarnas audzēju
attīstības, un resnā zarna tiek pasargāta no spēcīgo pretaudzēju medikamentu
iedarbības;
· samazina
meteorismu (vēdera uzpūšanos);
· veicina žults
izdalīšanos un novērš žults ceļu diskinēzi;
· uzlabo zarnu
darbību;
· paaugstina
asinsvadu elastību un palīdz sirds išēmiskās slimības gadījumos;
· nostiprina organisma
imunitāti, īpaši, ja bieži slimojat ar vīrusu infekcijas slimībām vai
saaukstējaties;
· uzlabo gremošanu,
noderīgs, ja ir lēna kuņģa darbība;
· veicina vielmaiņas paātrināšana,
tādejādi regulāra lietošana uzturā nedaudz var palīdzēt, ja nepieciešams
notievēt;
· aizkavē organisma
novecošanās procesus, kā arī aterosklerozi;
· iedarbojas kā
antioksidants;
· aizkavē alerģiju
attīstību;
· saslimšanas
gadījumos ar Alcheimera slimību samazina depresīvās noskaņas;
· samazina cukura
daudzumu asinīs;
· pasargāt organismu no bojājumiem,
kas rodas cukura diabēta slimniekiem (tīklenes, nieru, nervu sistēmas u.c.
bojājumi);
· palīdz pie klimaktēriskām neirozēm,
kuras pavada galvassāpes un bezmiegs.
Ķiplokus uzturā jācenšas lietot
svaigus, jo, piemēram, alicīns - ķiploku aktīvā sastāvdaļa - pazūd stundu pēc
to nolobīšanas un sagriešanas. Ķiploki neizraisa cilvēkiem alerģijas, jo
tie nesatur vielas, kas parasti ir dažādu alerģiju cēlonis. Ēst nelielās devās
vai vispār atturēties no ķiploku lietošanas uzturā vajadzētu cilvēkiem, kas ir
jutīgi pret vielām, kas izraisa gļotādu kairinājumu, piemēram, kuņģī. Šādi
cilvēki pēc ķiploku lietošanas uzturā jūt dedzināšanas sajūtu kuņģī. Mērenā
daudzumā jālieto aknu slimniekiem, aizkuņģa dziedzera slimniekiem, epilepsijas
un nieru slimniekiem.