Zāļu tēja ir ārstniecības augu dzēriens, kas nav pagatavots no tējas koka (Camellia sinensis). Līdzīgi kā tēja, zāļu tēja jeb fito tēja tiek gatavota, augu lapas, augļus vai saknes aplejot ar karstu vai siltu ūdeni. Ārstniecības augos ir daudz dažādas organiskas vielas, kas nosaka to dziednieciskās īpašības. Svarīgākās fizioloģiski aktīvo vielu grupas augos ir alkaloīdi, glikozīdi, flavonoīdi, ogļhidrāti, miecvielas, saponīni, eļļas un ēteriskās eļļas, vitamīni, olbaltumvielas, fermenti, minerālvielas u.c. Visas šīs aktīvās vielas attiecīgos daudzumos un kombinācijās piešķir augiem ārstniecisku vērtību. No ārstniecības augiem iegūst daudzus vērtīgus ārstniecības līdzekļus. Zāļu tēju izmantošana ārstnieciskiem nolūkiem izplatīta visā pasaulē - Āfrikā, Centrālajā un Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā, Indijā, Krievijā, Japānā, Ķīnā un daudzās citās valstīs, tajā skaitā Latvijā. Eiropā zāļu tējas tika plaši patērētas pirms melnās (tējas koka) tējas ievešanas. Zāļu tējām ir ļoti sena vēsture visā pasaulē.
Ārstniecības augus kā garšaugus
un ārstnieciskus līdzekļus sāka ievākt jau aizvēsturiskos laikos. Arheologi
uzskata, ka ārstnieciskos augus medicīniskajiem nolūkiem izmantoja ilgi pirms
rakstības parādīšanās. Tiek uzskatīts, ka ar ārstniecības augu ievākšanu nodarbojās
ikvienā senajā civilizācijā. Vēsturiski zāļu tējas pamatā tika izmantotas ārstnieciskajiem
nolūkiem, arī kā garšvielas pārtikai, aromātiskām un dziedinošām vannām. Tāpat
tika izmantotas kā audumu, dziju krāsviela.
Pirmās zināmās ārstniecisko augu,
zāļu tēju vēsturiskās liecības saistās ar Ēģipti un Babiloniju, kur arī
atrastas senākās rakstiskās liecības par zāļu tēju lietošanu. Piemēram, Babilonijā,
starp Eifratas un Tigras upēm, uz 3000 līdz 2000 gadus pirms Kristus dzimšanas
senām māla plāksnēm atrasti seno ķīļu raksti par augu dziedniecību. Tikpat seni
ārstniecības augu attēli atrodami Ēģiptē uz tempļu un faraonu kapeņu sienām.
Par pašu augu ārstnieciskajām īpašībām vēsta ēģiptiešu papirusu raksti, īpaši
kāds, kas sastādīts aptuveni 1700 gadus pirms mūsu ēras. Arī Indijā no
aizvēsturiskiem laikiem tika izmantoti ārstniecības augi. Brahmaņi bija teicami
ārsti, par augiem un to dziedinošajām īpašībām rakstīja svēto vēdu grāmatās.
Uzkrātās zināšanas par slimību
ārstēšanu un garšaugu pielietojumu ēdienu pagatavošanai pakāpeniski aizceļoja
uz Ķīnu, Grieķiju, Seno Romu. Vēlāk romieši un grieķi sāka paplašināt un
padziļināt zināšanas, kultivēt dažādus augus. Pamatus mūsdienu medicīnai lika Hipokrāts
(460. – 352.gads pirms mūsu ēras). Viņš ieteica ūdeni kā veselības atgūšanas
līdzekli, bet ārstniecības augi bija pats galvenais dziedināšanā. Zināšanas
aizvien vairāk tika apkopotas grāmatās. Aristoteļa skolnieks Teofrasts (370. –
290.g.p.m.ē.) sarakstījis vairāk kā 200 grāmatu. Enciklopēdiķis Plīnijs
(Plinius Secundus, 25. – 79.g.p.m.ē.) sarakstīja 37 grāmatas aptverošo darbu „Historia
naturalis”, kurā apkopota visa līdz tam laikam zināmā informācija, no tām
9 grāmatas par augu valsti un 12 par medicīnu. Grieķu un romiešu senā medicīna
bija par pamatu Eiropas medicīnai līdz pat 18.gadsimtam. Arī pirmajās aptiekās –
Londonā 1345.g., Parīzē 1484.g., Berlīnē 1488.g. – pārdeva galvenokārt
ārstniecības augus.
Senie dziedinātāji savus
novērojumus par augu ārstnieciskajām īpašībām nebalstīja uz ķīmiskajām
analīzēm, augu ķīmisko sastāvu, bet gan vēroja pārmaiņas, kādas augi radīja
slima cilvēka organismā. Attīstoties vispārējai un farmācijas ķīmijai augus
sāka vērtēt pēc ķīmiskā sastāva. Farmaceitiem būtiskākais kritērijs bija, cik
kāds augs satur tās vielas, kas viņu preparātiem, zālēm, pilieniem, pulveriem,
tinktūrām bija vajadzīgas, kā arī, no kuriem augiem vieglāk un lētāk atdalāmas.
Pēc šīm pieejām tika spriests par augu lielāku vai mazāku vērtību. 19.gadsimta
otrajā pusē, attīstoties ķīmijai, farmācijā aizvien vairāk sāka dominēt
sintētiski iegūtās vielas, tādejādi vajadzība pēc ārstniecības augiem un to
nozīme strauji samazinājās.
Ikdienā mēs lietojam dažādus
dzērienus, bet ne viss nāk par labu mūsu veselībai – organismam, izskatam,
pašsajūtai. Bieži vien tiek aizmirsts par vienu brīnišķīgu alternatīvu, ko mums
dod pati daba – zāļu tējas. Tām ir ne tikai patīkama garša, bet arī piemīt
veselībai labvēlīgas īpašības. Zāļu tēju klāsts ir ļoti plašs, katram ir
iespēja izvēlēties sev piemērotāko gan pēc garšas, gan ārstnieciskajām īpašībām.
Lai atrastu sev tīkamāko zāļu tēju, atliek vien nedaudz paeksperimentēt. Ikdienā
tās lietojot, tiks veikts profilaktisks pasākums pret dažādām slimībām, uzlabota
veselība, pašsajūta, nostiprināta imunitāte. Ja šobrīd neesat zāļu tēju
lietotājs, aicinām iepazīt un izbaudīt no ārstniecības augiem pagatavotās zāļu tējas!
Esiet aicināti SEKOT YouTube kanālam Ceļošana. Biškopība. Latvijas zāļu tējas, spiediet ABONĒT! Skatieties "Latvijas Zāļu tējas & ārstniecības augi" video, lasiet aprakstus un iepazīstiet Latvijas savvaļas ārstniecības augus: kā tos droši atpazīt un izmantot veselībai un labsajūtai, atklājiet sev zāļu tēju sniegtos labumus! Izpētiet Latvijas ārstniecības augu dziedinošo spēku!
Tiešā saite uz iegādei pieejamo zāļu tēju & ārstniecības augu sortimentu http://dabaveselibai.blogspot.com/p/iegadei-arstniecibas-augi-un-zalu-tejas.html
Nepalaidiet garām aktuālo informāciju, SEKOJIET lapai https://www.facebook.com/zalutejas Lapā publicējam aktualitātes, informāciju par dalību tirdziņos.
Augu izcelsmes produktu pārstrāde mājas apstākļos reģistrēta Latvijas Republikas Pārtikas un veterinārajā dienestā.
